Noslēpumainās Mīnojas pilis

Mīnojiešu civilizācijas unikālais iespaids uz Eiropas arhitektūru visskaidrāk ir redzams lielo piļu struktūrās lielajās Mīnojiešu pilsētās Knosā, Faistā, Malijā un Zakrosā. Iespējams iedvesmojoties no ēģiptiešu un Tuvo Austrumu arhitektūras, izejot cauri monumentālo kapeņu fāzei, šīs burvīgās pilis, celtas laika posmā no 2000 līdz 1500 gadiem pirms mūsu ēras, tika celtas pēc tik sarežģītiem un augstiem arhitektūras standartiem, ka tieši tās tiek uzskatītas par Labirinta mīta iedvesmotāju, jo tieši tādu iespaidu tās atstātu uz vienkāršu seno laiku vēstures apmeklētāju.

Lai arī vārds “pils” ir bieži lietots, aprakstot šos Mīnojas ēku kompleksus, ir jāvairās no šā vārda lietošanas politiskā, vai centralizētas varas kontekstā, jo tajos atradās ne tikai administratīvas ēkas, bet arī plašas noliktavas, veikali un citas publiskas ēkas, bet arheoloģiskie izrakumi vēl joprojām ir skopi ar skaidriem pierādījumiem vin pārbaude, ka šajos namos vispār tika mitināti reliģiskie vai politiskie vadītāji. Tomēr, lielais zīmogu un tablešu arhīvu skaits, kas ir atrasti šo kompleksu noliktavu sekcijās, kuras prasti aizņem ap vienu trešdaļu kopējo telpu, liecina, ka tie ir bijuši kāda veida centralizētas komercdarbības centri.

Acīs krītošākā raksturīpašība ir šo milzīgo piļu izmērs, kas ir mērāms vairākos tūkstošos kvadrātmetru. Tāpat iespaidīgs ir to augstums, kas daudzviet sasniedz, priekš seno laiku vēstures iespaidīgos, četru stāvus. Interesanti ir arī iekštelpu salīdzinoši mazie izmēri. Šīs telpas bieži ir pildījušas vairākas funkcijas, vienlaicīgi, esot gan koridori, ieejas un izejas, kā arī, vēl viens mīnojiešu izgudrojums – ventilācijas un gaisa šahtas. Diemžēl vairākām telpām ir problemātiski noteikt precīzu funkciju dēļ niecīgā arheoloģisko atradumu skaita.

Par spīti šķietami dažādai un mulsinošajam strukturālajam izkārtojumam, ir iespējams novērot vairākas kopīgas pazīmes dažādās pilīs. Ēku spārnos parasti atrodas lielas halles, bet dienvidu pusē atrodamas mazākas, reizēm iegremdētas telpas, kuras tika izmantotas kā noliktavas. Gaismas šahtas parasti atradās vienā mazāko telpu pusē, bet lielākajās telpās, tās atradās vidusdaļā. Šīm celtnēm galvenās un sētas ieejas un kolonādes ziemeļu puses gaiteņos. Kontrastā tam, atsevišķos kompleksos ir atrodami, citām pilīm neraksturīgi elementi, piemēram, apaļie akmens baseini Knosas pilī.

Piļu celtniecībā tika izmantoti kalti kaļķakmens bloki un beramie materiāli, kas tika stiprināti ar koka sijām, iespējams, lai stiprinātu struktūru, saistībā ar reģiona augsto seismisko aktivitāti. Kaļķakmens tika izmantots arī, kompleksos ietilpstošo, laukumu bruģēšanā. Visu piļu jumti ir plakani un to slodzi uzņemas, nesošajās sienās iestrādātās, koka sijas. Šīs celtnes tika rotātas ar akmens un kaula gravējumiem, un citiem dekoriem. Mīnojas pilīm ir raksturīgas arī plašas kolonādes. Sašaurināti, sarkanā vai melnā krāsā krāsoti, koka pīlāri, tika izmantoti, lai balstītu griestu svaru. Vēl viena inovatīva piļu sastāvdaļa ir kompleksas notekūdeņu sistēmas akmens kanālu, akmens ūdens rezervuāru, zem grīdām montētu māla cauruļu, flīžu formā, kas bieži tika būvētas ar daudziem līkumiem, lai nodrošinātu lēnu un vienmērīgu ūdens apgādi visā pilī.

Kopumā, varētu teikt, ka Mīnojas pilis un to kolonādes, centrālie laukumi, radošā telpas izmantošana un visaptverošais krāšņums, ielika pamatus turpmāko Egejas jūras civilizāciju arhitektūrai. It īpaši tas ir attiecināms uz mikēniešu un seno grieķu kultūrām, kas vairākus mīnojiešu izgudrojumus iestrādāja paši savās monumentālajās celtnēs. Caur to Mīnojas civilizācija ir sniegusi savu ieguldījumu Pasaules arhitektūras vēsturē, kas savieno šo noslēpumaino kultūru ar mūsdienu sabiedrību.